Dalība UTMB nevar būt neplānots pasākums, un šis skrējiens ir jebkura īsta taku skrējēja must have sarakstā. Pie tam veiksme tikt izlozētam pieteikumu loterijā divus gadus pēc kārtas, kā jau rakstīts Stirnu buka žurnālā, ir izcils veiksmes stāsts. Reģistrēto dalībnieku skaits skrējienam bija 7861, kas deva mazāku kā 1 pret 3 iespējamību, ka loterijā paveiksies. Lai tiktu uz savu pirmo UTMB, biju spiests sagaidīt savu garantēto vietu – tātad loterijā nepaveicās divus gadus pēc kārtas. Godīgi sakot, šoreiz man bija tieši tāds pats plāns – pieteikties un cerēt, ka atkal nepaveiksies loterijā un varēšu braukt uz garantēto vietu 2021.gadā. Manuprāt, izcils plāns, jo gribēju nedaudz atpūsties, savest sevi kārtībā, izdarīt citas lietas, un tad ar jaunu sparu gatavoties uz kādu no nākamajiem skrējieniem. Diemžēl mans plāns sabruka jau pirmajā cēlienā, kad loterija bija man labvēlīga un lēma, ka jāskrien. Daudz neprātojot, pieņēmu to par faktu un sāku tam gatavoties. Mērķis, protams, bija uzlabot pagājušā gada rezultātu, lai finišā justu gandarījumu par paveikto.
Distances parametri
Pirms starta
Šamonī ieradāmies 24.augustā. Pietiekoši laika, lai aklimatizētos. Laikapstākļi, iebraucot Alpos, mums bija ļoti labi, bet prognoze solīja pamatīgas izmaiņas uz skrējienu. Mums par laimi katru dienu prognoze par slikto laiku atkāpās. Pirmais nepatīkamais fakts, kas mani satrauca bija iesnas, ko biju noķēris garā pārbrauciena laikā. Varbūt ne tās trakākās, bet tomēr.. Otrais moments, kas radīja satraukumu un sajūtu, ka viegli nebūs, radās TDS skrējiena laikā, kad no distances izstājās mans līdzbraucējs Kristaps. Fakts, ka kāds izstājas nevienu nepārsteidz, bet tad, kad tas notiek ar blakus esošu cilvēku, raisa daudz spēcīgākas emocijas. Laiku pirms starta centos nepārblīvēt ar visādiem pasākumiem, jo vēlējos maksimāli atpūsties, lai būtu pārliecības sajūta, ka esmu gatavs šim izaicinājumam.
Pirms paša starta viss liecināja, ka mans mērķis uzlabot pagājušā gada rezultātu ir izpildāms – jutos labi un svarīgs bija fakts, ka vēl joprojām solīja labu laiku. Šogad pamanījos arī veiksmīgi iekārtoties tuvu starta līnijai, kas nozīmēja to, ka izbēgšu no liekas stumdīšanās. Pirms paša starta tomēr uzlija neliels lietus, bet sanāca veiksmīgi paslēpties zem kāda skatītāja lietussarga. Līdzšinējā pieredze liecina, ka sākums man vienmēr izvēršas psiholoģiski smagāks nekā beigas, par spīti tam, ka esmu svaigs, tāpēc skrējienu esmu nolēmis sākt samērā mierīgi, lai maksimāli ilgi izvairītos no pirmā paguruma.
Chamonix – Saint Gervais (etapa garums 21km / kopējā veiktā distance 21 km)
Pagājušā gada pieredze liecināja, ka par spīti distances garumam, skrējēju sākuma ātrums ir iespaidīgs, tāpēc pirmos 8 km, kas būtībā ir ar pāris nelieliem kāpumiem, izvēlējos savu ātrumu un ignorēju faktu, ka pastāvīgi tieku apdzīts. Pirmo kāpienu kalnā uzskatīju tikai par iesildīšanos, tāpēc šo posmu turpināju mierīgā ritmā. Virsotnes augšā mani sagaidīja Kristaps, kurš mani pat neatpazina lielajā cilvēku plūsmā, un tas tikai tāpēc, ka biju novilcis savu sarkano cepuri. Laiks bija patīkami vēss, bet gaisa mitrums tik augsts, ka lielākā daļa skrējēju jau bija viscaur slapji vien no saviem sviedriem.
Ieskrienot teju katrā Alpu ciematā, ielas bija pilnas ar līdzjutējiem un viņu radītās gaviles bija dzirdamas jau krietni pirms un arī pēc pilsētas. Šādu momentu dēļ vien ir vērts piedalīties šādos pasākumos. Saint-Gervais kontrolpunktā centos uzturēties īslaicīgi, jo burzma bija tik liela, ka apgriezties vien bija sarežģīti. Uzpildīju savus traukus un paņēmu šo to apēdamu un spraucos ārā, lai atgrieztos trasē.
Saint-Gervais – Les Chapieux (29/50km)
Pat pēc 30 km veikšanas skrējēju blīvums bija tik liels, ka īslaicīga apstāšanās maksātu desmitiem vietu, bet šajā skrējienā ir jāmāk noslēgties no citiem un koncentrēties tikai uz sevi. Nomaiņa uz siltākām drēbēm man vien jau izmaksāja teju vairākus desmitus vietas. Bet šobrīd tie ir tikai cipari, kuriem nav vēl nekādas nozīmes. Pirmais mikro pagurums arī parādījās ap 30 kilomeru. Zinot, ka skrējiens ir tikai knapi sācies, necīnījos pretī un pārgāju mierīgākā solītī, lai nenonāktu spēcīgākā noguruma fāzē. Liekas, ka šī taktika labi nostrādāja.
Līdz La Balmei (40 km) piedzīvoju nepārtrauktu vietu kritumu, bet centos par to īpaši nedomāt, jo apzinājos, ka skrējiens ir tikai sācies. Mans mērķis bija maksimāli ilgi noturēt nemainīgu ritmu. Nonākot 50 km kontrolpunktā Les-Chapieux, jau jutos tieši tā kā gribēju justies. Lai arī aiz muguras jau 50 km, kontrolpunkti joprojām pārblīvēti, tāpēc arī šeit centos darboties ātri, lai pēc iespējas ātrāk izrautos no drūzmēšanās.
Les Chapieux – Courmayer (28/78km)
Uzsākot kāpienu trešajā virsotnē, ap 50 km, nopriecājos, cik laba man pašsajūta un raits solis, jutos pilnībā motivēts atlikušajiem kilometriem. Šo etapu atceros ļoti spilgti no pagājušā gada, kad uznāca nepārvaramais nogurumums un sākās sevis motivēšanas darbi. Tajā mirklī likās, ka šogad viss būs krietni labāk. Diemžēl pēc pāris kilometriem viss mainījās par 180 grādiem – mērķis uzlabot pagājušā gada rezultātu praktiski izkūpēja ap 55 km, kad man sagriezās vēders.
Tieši tajā brīdī atrados kāpiena sākumā- vēl bija apmēram 10 km ar 1000 m vertikālo kāpienu un nekāda palīdzība no malas vienkārši nebija pieejama līdz kontrolpunktam. Viss, ko tajā brīdī varēju izdarīt, bija apēst vēdera zāles un lēnām kustēties uz priekšu ar cerību, ka paliks labāk. Šajā brīdī jau sāku šaubīties par spēju vispār finišēt, jo nespēju pat lāga ūdeni iedzert, nemaz nerunājot par ēšanu. Kustības ātrums bija niecīgs un brīžiem biju spiests apstāties, lai pašsajūta uzlabotos. Tam visam klāt nāca arī aukstais vējš, kas radīja papildu diskomfortu. Viss jau būtu normāli, ja vien cimdi somā nebūtu izmirkuši no sviedriem, un vilkt slapjus cimdus uz salstošas rokas itin nemaz nav patīkami. Kad līdz ar rītausmu beidzot tiku līdz 65 km dzirdīšanas punktam, biju jau nedaudz atguvies, tomēr vēl papildus liku lietā kolu ar cerību, ka arī tas vēl palīdzēs.
Ir, protams, iespēja kontrolpunktos meklēt palīdzību pie mediķiem, bet tas varētu nozīmēt noņemšanu no trases, bet tik slikti vairs nejutos, un zinu, ka nespētu sadzīvot ar izstāšanās faktu. Nedaudz atvilcis elpu, ieēdis buljonu ar rīsiem, turpināju ceļu līdz Courmayer (78 km), kur arī plānoju pieņemt lēmumu, vai vispār turpināt skrējienu. Lai vai kā, arī šogad tieši šajā etapā no Les Chapieux uz Courmayer notika viens no galvenajiem skrējiena pavērsieniem. Nākošreiz šo etapu atzīmēšu kā īpaši bīstamu. Neticis līdz Courmayer sajutu, ka vēders ir atgājis un spēšu turpināt, lai gan laiks bija pazaudēts un vēdera niķošanās atsaucās uz muskuļiem. Nonācis kontrolpunktā, atkal konstatēju, ka šeit pat īsti nav kur apsēsties – viss pārpildīts. Tāpēc apsēdos pirmajā brīvajā vietā uz grīdas, kur likās, ka neviens netraucēs. Paēdu, veicu šādas tādas medicīniskas procedūras, lai mazinātu berzi attiecīgās vietās. Ievēroju, ka daži dalībnieki kontrolpunktos tīra zobus. Lieliska ideja nākošajiem skrējieniem. Būtu patīkams atsvaidzinājums! Nedaudz piekārtoju savu somu un nu jau bez liekas steigas devos tālākā cīņā ar kilometriem un augstuma metriem.
Courmayer – Refuge Bonatti (17/95km)
Distances otrā pusē, lai arī ķermeni pārņem nogurums, doma, ka finišs ir tuvāk nekā starts, nomierina, un šajā brīdī ir jāmāk pašam sevi pārliecināt, ka viss ir izdarāms. Tieši ar šādu domu es nolemju doties līdz galam. Kā jau kalnos pienākas, pēc piedzīvota aukstuma naktī bija kārta karstumam. Izejot no Courmayer kontrolpunkta, bija izvietots stends, kur piedāvāja pret apdeguma krēmu, no kā neatteicos. Laika prognoze piepildījās un strauji tuvojās karstums. Karstums nav man sabiedrotais, bet zināju, ka pa īstam ar to saskaršos nākamajā kāpienā. Etaps līdz Refuge Bonatti punktam ir viegli skrienams, takas neprasa koncentrēšanos un tas dod iespēju beidzot paskatīties apkārt. Šeit arī bija viens no ainaviskākajiem kontrolpunktiem – Refuge Bonatti.
Refuge Bonatti – La Fouly (14/109km)
Kāpiens Grand Col Ferret virsotnē, kas vienlaikus ir arī Itālijas un Šveices robežpunkts, ir viens no stāvākajiem, bet parasti ne smagākais, taču šoreiz karstums pamanījās ieviest savas korekcijas. Kustība augšup 2537 m augstajā Grand Col Gerret kalnā bija smaga un lēna. Šeit nebija iespējas paslēpties no saules stariem un biju spiests atkal laiku pa laikam apstāties un atpūsties. Sasniedzot šo virsotni, zināju, ka sekos ļoti garš un salīdzinoši lēzens noskrējiens. Otrā pusē bija ļoti auksts vējš, kas diezgan strauji atdzesēja, tāpēc ķēru vien pēc savas jakas.
Pieredzējušākie skrējēji šeit parasti momentāni uzņem ātru tempu. Bet man tas parasti notiek lēnām. Vispirms nepieciešams, lai aktivizējas īstās muskuļu grupas un tad, kad jau iesilušas, varu uzņemt kaut cik jēdzīgu tempu. Kad biju ticis pārsimts metrus zemāk, jakā nu jau bija par karstu un prasījās to vilkt nost. Tā muļļāšanās ar apģērbu man galīgi neiet pie sirds. Tuvojoties 109 km kontrolpunktam, biju jau labi iekustējies un par mata tiesu izglābos no spēcīgas lietus dušas. Pirms paša La Fouly mani sagaidīja operators Jānis, kas pavadīja līdz kontrolpunktam. Pirms paša kontrolpunkta zem nelielas mājas nojumes bija sagājuši līdzbraucēji, gribēju tur nedaudz uzkavēties, bet tas acīmredzami nepatika tiesnešiem, kas momentāni aizrādīja, ka palīdzība no malas nav pieļaujama, tāpēc nekavējoties gāju iekšā teltī. Ieejot kontrolpunkta teltī, uznāca tik stiprs lietus, kas nozīmētu momentānu izmirkšanu. Teltī ļoti aktīvi darbojās medicīniskais personāls un tiesneši, kas tā vien likās, ka meklē kādu, kuru noņemt no distances, tāpēc tiklīdz lietus norimās, devos ārā.
La Fouly – Champex Lac (14/123km)
Izejot no telts pa ceļam nedaudz parunāju ar savu atbalsta komandu un viņi man teica, ka par spīti visam, teorētiski, varu pat noķert savu pagājušā gada laiku, tikai jānotur temps. Lietus bija īslaicīgs, taču tik spēcīgs, ka radīja pamatīgu klinšakmeņu un ūdens lavīnu, kas, kā izrādās, bija gāzusies pāri autoceļam un manu atbalsta komandu uz 6 stundām iesprostojis strupceļā ciematā, kurai ir tikai viens ceļš iebraukšanai un izbraukšanai. Viņi bija spiesti pacietīgi gaidīt, kamēr ierodas brigāde un atrok ceļu. Man par laimi, attālinoties no La Fouly arī lietus mazinājās, kas nomierināja, jo izmirkšana pirms nakts nebūtu mans sabiedrotais.
Izejot no La Fouly, 123.km.
Skrienot netālu no La Fouly, man bija iespēja pavērot, kā lietus radītā lavīna ar milzu spēku noslauka visu, kas atrodas ceļā. Neliela izmēra koki lūza viens pēc otra. Lai arī ziņkārība bija liela, neaizkavējos, vērojot šo dabas stihiju. Etaps līdz Champex ir viens no skrienamākajiem, tāpēc arī centos visa etapa garumā noturēt nemainīgu riksīti. Liela daļa trases bija pa asfaltu, kas pārmaiņas pēc bija ļoti patīkami, jo nebija jākoncentrējas uz katru soli. Šis etaps kalpoja kā atslodze prātam, kam nobeigumā ir salīdzinoši neliels kāpiens uz Champex kontrolpunktu. Nonākot galā jau domāju, ka mani sagaidīs atbalstītāji, bet nekā. Ieejot teltī man tieši iezvanās telefons un, tad arī tikai uzzinu par lietus radītajiem postījumiem un sekām. Iestājoties tumsai, laika apstākļi normalizējās un līdz finišam man bija atlikušas vairs tikai trīs kalnu virsotnes. Lai nesaskartos ar miega trūkuma izraisītām problēmām, kontrolpunktā centos uz mirkli iemigt. Tas arī uz 10 minūtēm izdevās. Varbūt tikai nedaudz, bet tomēr vieglāk palika. Distances laikā bieži ir redzami skrējēji, kas tur pat takas malā nolēmuši atlaisties, lai kaut nedaudz atgūtu spēku. Tas rada gana neomolīgu sajūtu, bet pie tā šādās distancēs pierod.
Champex Lac – Trient (17/140km)
Izejot no kontrolpunkta, bija pilnībā iestājusies tumsa un tuvākie skrējēji bija patālu gan priekšā, gan aizmugurē. Daudziem varbūt nepārāk patīk šī sajūta, bet es izbaudīju šo vientulību kalnos. Šajā mirklī esi tikai Tu un neviens cits. Atlikuši nepilni 50 km, kas nozīmē vairāk nekā 10 stundas vēl trasē, bet es jau sāku just finiša tuvošanos, varbūt par ātru, bet tā nu es jutos. Šis etaps man atmiņā nav iespiedies, tātad šeit nav bijušas lielas aizķeršanās. Vienīgi kāpiens pāri La Giete virsotnei likās nebeidzams. Kustībā biju visu laiku, bet tomēr trūka pacietības.
Kontrolpunkts bija izvietots nelielā namiņā, kas man labi palicis atmiņā no iepriekšējā gada. Atšķirībā no pagājušā gada, šeit negribēju ilgi aizkavēties. Izdzēru buljonu un metos tālāk. Daudzi šo vietu izmantoja atpūtai, jo salīdzinoši ar lielajiem kontrolpunktiem šeit nebija drūzma un bija svaigs gaiss. Ceļš lejup kā jau parasti bija raitāks. Tuvojoties 140 km Trient kontrolpunktam, taka veda netālu gar ceļu, kur tieši brauca vesela karavāna ar auto- tur saskatīju arī mūsu busiņu. Līdzjutēji tikai nesen bija tikuši ārā no La Fouly. Šeit arī beidzot satiku savus līdzbraucējus. Ieejot teltī, miegs momentāni pazuda – šeit valdīja liela kņada. Vietējie improvizēja par tēmu “mūzika”. Viņu izpildījums mani neuzrunāja, tāpēc pat necentos ilgi uzkavēties.
Trient – Vallorcine (10/150km)
Līdz finišam nieka 31 km. Šajā etapā domas tikai par finišu. Zināju, ka smags būs pēdējais kāpiens. Etapa sākumā atkal bija salasījusies neliela grupiņa, kas, kāpjot augstuma metriem, palika ar vien plānāka. Pašā virsotnē atkal atapos vienatnē. Nezinu, vai biju ātrāks vai lēnāks, bet man nebija iebildumu. Tumsā viss, ko varēja redzēt, bija 800 metrus zemāk esošās Trientas pilsētas gaismas. Tā arī vienatnē sāku tipināt uz leju. Šie pēdējie noskrējieni bija pa platām takām un pat ceļiem- tātad nebija tehniski, toties salīdzinoši ātri. Maniem augšstilbiem tas galīgi nebija pa prātam. Drīz mani noķēra viens vīrelis gados, kuru biju ievērojis iepriekš. Skrēja viņš lēnām, arī kalnā kāpa lēnām, bet lejā viņš vienkārši ripoja. Ticis līdz Vallorcine sajutu jau pamatīgu atvieglinājumu, jo atlicis tik tāds nieks, kā pievarēt 21 kilometru un 1000 m vertikālo kāpumu.
Vallorcine – Chamonix (21/171km)
Vallorcine kontrolpunkts beidzot man jau patika. Nebija liela burzma un bija pat iespēja mierīgi izvēlēties sev piemērotu vietiņu. Neviens pat nepamanījās aizņemt to, kamēr aizgāju uzpildīt traukus. Pirms beidzamā kāpiena nolēmu pamēģināt iemigt. Uzliku taimeri uz 15 minūtēm un cerēju, ka iemigšu. Īsti tā arī nesapratu, vai man tas izdevās, bet pēc 12 minūtēm biju augšā un uzmetu aci, kas notiek apkārt.
Blakus viens cīņubiedrs par kaut ko bija pamatīgi sadusmojies. Pretējā pusē skrējējam atbalsta komanda (šķiet, māte) bija apkrāmējusi ar ēdamo pilnu galdu. Tur sanāktu veselai futbola komandai! Pavērojis apkārtējos, braši dodos uz pēdējo etapu. Kāpiens beidzamajā kalnā man ir vienlaicīgi ar saullēktu, kas ir ļoti līdzīgi ar pagājušajā gadā. Tātad pastāv iespēja uzlabot laiku. Trase šogad bija bez izmaiņām, līdz ar to man tika tas prieks kāpt akmens kalnā, par kuru tik daudz dzirdēts. Takas nomainīja akmeņi, kur vienkārši vajadzēja saskatīt nākamo karodziņu un tad maršrutu izvēlēties pašam. Bet šādi posmi ir tikai daži. Kalna galā parādījās iespaidīgā Monblāna virsotne. No šīs puses Baltais kalns redzams vēl labāk. Šis skrējiens ir ainavām bagāts, bet tajā pašā laikā prasa tik lielu koncentrēšanos uz trasi, ka to gadrīz nemaz nesanāk izbaudīt. Pēdējā kalna virsotnes sasniegšana ir kā nelieli svētki – pieveikts 10’000 metru vertikālā kāpuma. Šos svētkus gan nomāc sajūta, ka vēl jātiek līdz La Flegere kontrolpunktam. Savā prātā biju iedomājies, ka tas ir te pat blakus, bet neizdevās pat ar aci saskatīt, tātad ne pārāk tuvu. Kad beidzot izdevās ieraudzīt pacēlāju, sapratu, ka nudien nav tuvu un atkal jākāpj uz augšu.
Bija iestājies jau jūtams nogurumus un tik ļoti koncentrējos uz mērķi, ka pat nepamanīju, ka apmēram 2 m no takas stāv āzis. Izbijos, kad viņš sāka skriet projām. Paskatoties apkārt secināju, ka viņu šeit ir gandrīz vairāk kā skrējēju. Tas nedaudz pamodināja. Bet nu salīdzināt ar pagājušo gadu, kad man sāka šilierēties, īsti nevar. Ticis beidzot līdz pēdējam kontrolpunktam, pārņēma prieka sajūta, vienīgi to nedaudz bojāja fakts, ka jātiek lejā no šī kalna, kam ir 800 m kritums. Normālos apstākļos sīkums, bet šeit tas jāizdara ar spēcīgi piedzītām kājām. Bet daudz par to nedomāju, jo ļoti vēlos distanci pabeigt – nomazgāties un paēst kārtīgu ēdienu, tāpēc ar sakostiem zobiem dodos uz leju un iespēju robežās cenšos noturēt ātrāku tempu.
Kā jau ierasts, skrējienos uz leju neesmu ātrākais, tāpēc mani pamanās apsteigt vairāki skrējēji. Man nedaudz par prieku, arī es pamanījos pa kādam apsteigt. Tuvojoties ar pilsētai, arvien vairāk cilvēki parādās, kas arī uzmundrina pēdējiem metriem. Tiekot pilsētā, pirmais mani sagaida Kristaps, par pagurumu vairs vispār nedomāju, sagrupējos un uzņemu kārtīgu ātrumu finišam. Salīdzinoši ar pagājušo gadu, likās, ka ielas ir daudz tukšākas, kaut gan ierašanās laiks gandrīz identisks.
Finišs
Ierados ar mērķi uzlabot savu pagājušā gada rezultātu, bet Mērfija likums ieviesa savas korekcijas – finišēju ar laiku 39h44m13sek, kas ir apmēram 2 minūtes vēlāk kā iepriekšējā gadā. Nezinu, kāds būtu rezultāts, ja vēders nebūtu sācis niķoties distances trešdaļā, bet skaidrs, ka apstājoties galvenajam enerģijas apgādes avotam, tas nepaliek bez sekām. Varbūt tas pat bija iemesls, lai izbaudītu šī skrējiena episko daļu, ne tikai pašu sacensību… Lai vai kā, šoreiz tas mani pat nesarūgtināja, jo finišēšana šajā skrējienā tomēr arī ir sasniegums. To es sajutu ik uz soļa, kad cilvēki uzslavēja par padarīto. Tā ir iespaidīga sajūta. UTMB distancē startēja 2543 skrējēji, bet finišu sasniedza vien 1556. Šie skaitļi labi raksturo distances sarežģītību, lai arī laika apstākļi skrējienam bija pat ļoti labvēlīgi. Šajā ultramaratonā neviens nav pasargāts no sakāves- ne elites skrējēji, ne arī tādi entuziasti kā es. Lai arī vairākkārt esmu piedalījies šādās sacensībās, katru reizi tas ir kā jauns piedzīvojums – nekad nevar paredzēt, ar ko būs jācīnās. Šādi skrējieni ir izcila terapija, lai atslēgtos no ikdienas nogurdinošā skrējiena. Paldies par izturību manai ģimenei, kas deva iespēju sagatavoties, atbalstīja mani trasē un pacietīgi gaidīja finišā, jo arī doties tik tālu no mājām ar diviem maziem ķipariem jau bija piedzīvojums.