Autors Edgars Kokorevičs
Lielākais taku skriešanas notikums Latvijā 2021.gadā.
Lai arī takas uz kādu mirkli esmu mazliet nolicis malā, jau no paša sākuma bija skaidrs, ka es būšu uz starta līnijas lai tur vai kas. Apzinoties savu šī gada skrējienu apjomu (it sevišķi takās), jau laicīgi sevi noskaņoju mierīgam skrējienam – tā lai pietiktu spēka visai distancei. Tas, manuprāt, arī veiksmīgi izdevās. Startā, protams, ir psiholoģiski grūti noskatīties uz aizskrienošajiem, bet tā tas raksturs ir jārūda.
Pirmā distances puse tika veikta pārliecinoši bez jebkādas aizķeršanās… taču tad sekoja Līgatnes jautrība. Normālos apstākļos Līgatnes takām jau nebūtu ne vainas, sausā laikā. Bet šoreiz nebija sauss, lietus savu darbu padarīja kārtīgi un dubļu skrējiens varēja sākties. Mani tas diemžēl ietekmēja pamatīgi, jo izvēlētajos apavos skrējiens “nedaudz” bija kā pa slidotavu. Piedzīvojis pamatīgu kritienu uz trepēm, daudziem ļoti neveiksmīgiem noskrējieniem, ar mazliet iedragātu pašapziņu, jo orientieristi taču parasti māk skriet pa takām, veiksmīgi tiku līdz 5.dzirdināšanas punktam, no kura vien 20 km palikuši, un salīdzinoši plakani. Lai arī man patīk tehniskāki skrējieni, šajos taisnajos gabalos tomēr labi vācas kilometri. Tajā brīdī neko citu arī negribējās, kā tikai ātrāk tikt līdz finišam. Sajūtas bija labas, viss ļāva skriet – izņemot kājas. Tās teica, ka limits ir izsmelts, un tā nu sanāca diezgan saraustīti aizskriet līdz finišam. Kā jau ierasts šajos “vieglajos” kilometros, kad mazāk jākoncentrējas uz takām, vai kā cita, aiz kā var aizķerties vai nokrist, galvā pietiek laiks domāt par to, kāpēc atkal bija jāpieņem šis izaicinājums.
Lai arī cik smagi ietu šajos smagajos skrējienos, tās pēdējās 60 sekundes finišā, kur ar ovācijām un aplausiem sagaida, atsver visas smagās stundas distancē. Tāpēc arī neizpalika gandarījuma sajūta par finiša sasniegšanu.
Viens no spilgtākajiem momentiem distancē bija kāpjot Siguldas pilskalnā. Nonācu vienā plūsmā ar īsās distances skrējējiem. Tur divas dāmas, elsdamas un pūzdamas, kāpa kalnā un sūrojās, cik grūtas beigas. Un kad gāju viņām garām, tad tik noteica: “Ak Dievs. Tas tak vilks, un es vēl te žēlojos”.
