Autors Rolands Rudītis
Sacensības man ir nepieciešamas, tāpēc ir liels prieks, ka šovasar tās atkal var notikt. Jau 4. aprīlī paspēju noķert pirmo šī gada sacensību garšu – Supervaroņu rīkotajā “Backyard Ultra”. Lai arī šo izaicinājumu pieņēmu pēdējā brīdī, paspēju noskaņoties un izbaudīt savu klasisko lampu drudzi arī pirms šī starta. Visiem, kas vēl nav pamēģinājuši šāda veida izaicinājumu, noteikti iesaku piedalīties – kaut vai sākt ar domu par trīs apļu noskriešanu. Iespējams, izdosies sevi pārsteigt, kā es pārsteidzu sevi! Varbūt pat noskriesiet vairāk kā manas 28 stundas ar teju 190km. Lieliskā organizatoru komanda palīdzēja apgūt neierasto sacensību formātu un rezultātu fiksēšanu attālināti. Turu īkšķus, lai sacensības nākamgad var notikt vienā lokācijā visiem dalībniekiem. Ja vēl neesat noklausījušies, tad šajā podkāstā vairāk par šo no manis un citiem.
Nākamās motivējošās sacensības manā kalendārā bija 3. jūlijā – Vilkaču maratons. Pagājušā gadā pamēģināju, nezinot, vai spēšu iekļauties noteiktajā laika limitā (7 stundās jānoskrien 42km ar vairāk kā 2000 augstuma metriem). Tad es to pieveicu 6h 16min, bet šogad jau varēju to pašu distanci veikt par vienu stundu ātrāk, kas deva 7. vietu finišā. Priecē fakts, ka ar šo finiša laiku būtu finišējis pirmajā desmitniekā arī jebkurā no iepriekšējo četru gadu Vilkaču maratoniem. Pirms trīs gadiem uz šo pasākumu skatījos kā man fiziski neaizsniedzamu virsotni. Tagad varu atzīt, ka ar regulāriem treniņiem un mazu disciplīnas devu ikdienā var sasniegt jebkuru noskatīto virsotni. Neapšaubāmi, ka Vilkaču maratona pievarēšanas noslēpums ir kalnā kāpšanas un lejā skriešanas spējas. Ja lejā ripot man ir vienmēr paticis, tad kāpšanai noteikti palīdzēja šī gada fenomenālais februāris. Stirnu Buka virtuālās sacensības un atbalsts mūsu Arturam Kažmeram nojauca robežas par limitiem, kas mums ir iespējami mūsu mazajos pauguros. Šogad daudz vairāk spēju skriet lēzenākos kalnos, nevis pāriet soļošanā. Tieši tas palīdz saglabāt augstāku vidējo tempu. Ir vēl liels potenciāls uzlabot ātrumu ar ātrāku kāpšanu stāvos kalnos. Protams, ka pirmajos apļos skrējiens kalnā ir iespējams, tomēr vēlāk, pie noguruma, ir viegli sevi žēlot un lēni kāpt. Ikvienam, kas vēlas sevi notestēt nākamā gada Vilkaču maratonā, iesaku noskriet Supervaroņu Ozolkalna izaicinājumu. Arī šī man ir bijusi laba mēraukla savam progresam, uzlabojot savu laiku un analizējot pilnveidošanās iespējas. Vilkaču maratons gan nebūtu tik īpašs bez atbalstītājiem. Katras 20+ minūtes uzņemt spēkus gan fiziski, gan morāli ir fantastiski. Šoreiz uz vietas atbalstīja mana ģimene, ar kuru tieši pirms starta izstaigājām visu trasi. Vēlāk bērni līdzi man noskrēja kopā vismaz vienu apli, kas bija neticami, bet, šajā trako sacensību atmosfērā, pilnīgi normāli. Arī mūsu kluba biedru saucieni “Burkānciems labākais” noteikti lika biežāk iztaisnot muguru, pacelt galvu un pāriet raitākā solī! Paldies jums!
Gada nozīmīgākais starts man bija Latvijas čempionāts taku skriešanā. 14. augusta startam esmu gatavojies jau no 2020. gada Vilka distances pievarēšanas, finišējot 35. vietā. Protams, no sevis šogad sagaidīju labāku rezultātu un par to vairāk kā parasti lika manīt pirms starta drudža nedēļa. Galvenais, ka, nostājoties uz starta un dziedot Latvijas himnu plkst. 5:00 no rīta Cēsu pilsdrupās, satraukums bija aizmirsies. Ilgi gaidītais piedzīvojums varēja sākties. Klausot ķermenim, es ripoju un izbaudīju katru kilometru – tempam vai pulsam nekādus limitus neliku. Zināju, ka tas noteikti atmaksāsies vēlāk. Es izbaudīju un prieks, ka to varēju darīt tik ilgi. Skrienot kādu laiku ar ātrajiem Vilkiem, noķēru daļiņu no viņu sacensības, kas viņus aizveda līdz vietām pirmajā desmitniekā un pat trijniekā. Amatas segmenta izskriešana divas nedēļas pirms starta deva pārliecību, ka šeit var skriet un no Amazones zaļumiem nav jābaidās. Pirmo sagurumu sajutu trešajā dzirdīšanas punktā, kur sapratu, ka ar Līgatnes izpriecām nesanāks tikt galā tādā tempā. Trases skaistumu varēja baudīt bez apstājas, tomēr man visvairāk patika posms no Līgatnes līdz Gaujai. Artis Ločmelis bija radījis pasakainu šķēršļu skrējienu ar ļoti skaistiem skatiem. Paldies arī nokrišņiem, kas lieliski “ieziepēja”. Apsveicu visus, kas izvēlējās apavus ar kārtīgu protektoru. Nokļūstot lēnajās šķēršļu/dubļu/vārtīšanās vietās, vienīgā doma galvā bija par to, cik ātri gan šo pieveica čempions Gvido Kalniņš. Pašam gan gribējās iztikt bez krišanas traumām, kas izdevās, tiekot cauri ar nelieliem plaukstu skrāpējumiem. Jau pirms sacensībām zināju, ka manu rezultātu noteiks tas, cik ātri spēšu kustēties pēdējos 20km, kas bija salīdzinoši skrienami. Paldies visiem brīvprātīgajiem, kas ļāva piektajā dzeršanas punktā uzvilkt ērtos, mīkstos taku skriešanas apavus! Tas noteikti palīdzēja izvairīties no pēdu krampjiem, kas lēnām bija pielavījušies. Paldies arī Jānim Priedītim, kurš vairākos punktos atbalstīja ar sava bosa Mārtiņa RV107-TOP6 Biruma enerģijas lādiņiem! Pēdējos kilometros Līdz pat ieskriešanai Siguldas pils parkā nācās ar sevi sarunāties un pierunāt. Ja sākumā domās, tad beigās skaļi izteiktie “strādā, strādā, strādā” palīdzēja noturēties pie viena vienīga mērķa – nogulties uz muguras pēc finiša sasniegšanas. Prieks, ka varēju visu laiku skriet, tomēr tempu biju atstājis ātrajā sākumā. Kādu dienu pamēģināšu noskriet sacensības ar negatīvu splitu, bet šajās sacensībās negribu nožēlot neko. Jāmācās gan. Tikai ar želejām un dažiem batoniņiem tik ilgā pasākumā manas iekšas nav gatavas sadzīvot. Jālieto cietāka pārtika, lai arī pēc sacensībām nebūtu tādas ciešanas. Finišā sasniegtā 12.vieta Latvijas čempionātā taku skriešanā priekš tāda burkāna kā es nav nejaušība, bet pierādījums, ka mēs visi varam sasniegt to, ko vēlamies, ja vien tajā ieguldām nedaudz vairāk, kā līdz šim.
Piedalieties sacensībās, lai nezūd motivācija! Trenējieties ar domubiedriem, lai izbaudītu procesu!
