Autore Inese Kokoreviča
Ir pēdējā svētdiena pirms Stirnu Buka 2.posma. Jau n-to reizi atveru Stirnubuks.lv lapu un n-to reizi pētu Vilka distanci. 83 km. Daudz. Varēšu? Vakar noskrieti 34 km 4 stundu rogainingā, bet pašsajūta laba un pēdējās nedēļās esmu domās par un ap Vilku. Jāvar! Piesakos. Viss, atpakaļceļa nav!
Pienāk sestdienas rīts. Kopā ar komandas biedriem, pārējiem Vilkiem, esam ceļā uz Cēsīm. Starts tiks dots pl.5:00. Gaisā jūtams priecīgs satraukums. Himna, veiksmes novēlējums no brāļa un starta šāviens. Vilki dodas distancē!
Sākums vēl tumsā cauri pilsētai, tad Žagarkalns, Ozolkalns un iekšā mežā. 1.dzeršanas punkts (12 km) klāt ir diezgan ātri. Ap 18.km jūtu, ka esmu “ieskrējusies” (vai vienkārši pamodusies) un skriet kļūst neierasti patīkami, viegli, izbaudu katru taciņu un km. Drīz jau 2.dzeršanas punkts (22 km) un aiz manis vēl ir daži komandas puiši. Līst lietus, bet tas patīkami veldzē. Abi Mārtiņi aizskrien garām un klāt jau 3.dzeršanas punkts (35 km), kur ar Jāņa Priedīša palīdzību operatīvi uzpildos (paldies, Jāni!). Zvans no mājam, ka nepaspēs uz Līgatnes dzeršanas punktu, bet tā kā esmu nolēmusi apavus nepārvilkt un visa kā man ir gana, īpaši nebēdāju. Arī Ritvars ir mani panācis un kopā izskrienam no punkta, un dodamies tālāk, vēlāk ik pa laikam distancē satiekoties. Kalnos augša lejā, vietām ir dubļi, kustos savā tempiņā un 40 km esmu pieveikusi mazliet vairāk kā 5 stundās. Nav slikti! Nonāku Līgatnē. Skaisti visapkārt! 4.dzeršanas punktā (52 km), spītējot lietum, ir daži atbalstītāji, kas uzmundrina. Ātri uzpildu ūdeni un dodos tālāk. Mežā dubļos 2x nokrītu, bet veiksmīgi piezemējos, neko nesavainojot. Pie Līgatnes pārceltuves mani sagaida mana ģimene- nez kāpēc pēkšņi paliek sevis žēl un gribas visu mest mierā. Mirkļa vājums ātri pāriet un bērnu izsaucieni “mammu, sarauj!” dod spēku pieveikt raitā tempiņā nākošos km līdz 5.dzeršanas punktam (64 km), kur viņi mani atkal sagaida. Atkal apskāvieni un bučas, un mazliet kolas, sapakoju dažas želejas (neko citu vairs nevaru dabūt iekšā) un dodos tālāk. Viņi gaidīšot finišā. Priekšā vēl “nieka” 19 km.
Kur varu paskriet, skrienu, nav vairs daudz! Un tad pa 70.km jūtu, ka ir viss… Kājas, protams, liek par sevi manīt, jūtu arī tulznu pie kreisās kājas īkšķa, bet tas nav tas, kas liek apstāties. Kuņģa saturs kāpj uz augšu un jūtu aukstus sviedrus. Tik tālu esmu tikusi, tagad nevar padoties! Pāreju soļos un gaidu, kad pāries. Pāriet, bet paskriet vairs normāli nevaru. Pamīšus soļoju, pa brītiņam lēnām paskrienu, skaitu katrus 100m, tad km. Finišs ir tuvu, jākustas! Beidzot redzu Pilskalnu , sāku lēnām skriet, apdzenu vienu cīņu biedru, kas, laikam manis motivēts, arī sāk skriet. Tad atkal pāreju soļos un beidzot nonāku Pilskalna pakājē. Atkal augšā, lejā un drīz jau ir pils. Bērni izskrien pretī, “pieci” no komandas šefa un beidzot esmu finišā! Es to izdarīju! Bet nekad vairs!
Distancē pavadītais laiks 12 h 3min.
Kopumā distanci ļoti izbaudīju- gan kalnus, gan lejas, gan dabu, gan lietu, gan dubļus, visu! Kā vienmēr distance bija “pa smuko”. Un ziniet, kas ir pats trakākais, šodien jau gribu vēl! Jo “Tu spēj visu, kam tavs prāts tic”, sevišķi, ja apkārt ir tik dulli komandas biedri! Jūs iedvesmojat! Masējam ciskas!
