Autors Arturs Kažmers
Skrienu pa Cēsu ielām mazā skrējēju bariņā un visu laiku atgādinu sev, lai nepārķeru sākumu. Vēsais gaiss, svaigas, atpūtušās kājas un gari asfaltēti noskrējieni vilina ļauties starta adrenalīnam un kāpināt tempu, tomēr līdz finišam Siguldā vēl 80 km – jātaupa spēki.
Kopš pievērsos skriešanai pirms 3 gadiem, šis ir otrais Stirnu Buks organizētais Latvijas čempionāts taku ultramaratonā (Vilka distance), kurā piedalos. Šis arī viennozīmīgi mans šī gada svarīgākais starts. 2020. gada 71 km distancē (Sigulda – Zvārtes iezis) finišēju 16tais. Biju priecīgs par rezultātu, bet jutu, ka varu labāk, tādēļ šī gada skrējienam esmu nolicis mērķi – iekļūt 10niekā.
Esmu ieguldījis daudz darba treniņos, izpētījis trasi un sastādījis tempa plānus. Trasi sadalīju 4 posmos – Cēsis līdz Amatas cilpai, Amatas cilpa, Līgatnes cilpa un finiša līdzenais pusmaratons gar Gauju līdz Siguldai.
Plāns – saudzēt kājas un jaudu, lai spētu bez apstājas skriet cienījamā tempā pēdējo līdzeno posmu līdz finišam. Konkurence pienācīga un, ja būs jāsāk staigāt, tad 10nieku pat nesaodīšu.
Pirmais posms aizrit nedaudz ātrāk, kā biju plānojis. Par spīti ātrākam tempam, mani apdzen daži skrējēji. Atgādināju sev, ka sacīkstes sāksies pēc 40 kilometriem – galvenais, pacietību!
Otrais posms – Amatas cilpa. Sāk gāzt lietus un gāž tā, ka brīžiem nevar saskatīt norādes. Mežs paliek slidens un skaidrs, ka iepriekš izpētītās takas būs lēnākas nekā plānots. Amatas līkloči dod iespēju pastrādāt ar kāpumiem un meža ieskāvienā laiks arī rit ātrāk.
Trešais posms – Līgatnes cilpa. Pirms sacensību ekspedīcijas skrējienā sapratu, ka šis posms būs lauzējs. Pēc jau noskrieta maratona dubļainās takas, sagāzušies koki un stāvi noskrējieni spēj ne tikai piebeigt kājas, bet arī nokausēt morāli. Pašā Līgatnē, dzeršanas punktā, satieku Jāni Priedīti, kurš sagādā man kolu. Šķiet, esmu viņam parādā rumu :D.
Kilometri rit lēni un sākās pirmās spēka bedres. Esmu šādā stadijā jau bijis un zinu, ka galvenais ir koncentrēties uz dažiem metriem sev priekšā un turpināt virzīties. Ar pacietību var daudz ko pārvarēt.
Veiksmīgi izkuļos cauri Līgatnes cilpai un, šķiet, esmu 15niekā. Uz tuvāko dzeršanas punktu esmu nosūtījis mīkstākas botas, lai sagurušajām kājām mīkstāka ripošana tālāk. Pieskrienu pie galda, kur mani sagaida 3 vai 4 dāmas un viss notiek kā formulas pitstopā. Tiek paņemtas un pildītas manas ūdens pudeles, mani apsēdina un pasniedz maiņas botas. Kad esmu pārvilcis zeķes un botas, man iestumj rokās debešķīgo kolu un iedod arī kalciju, lai mazinātu krampjus. Pateicīgs uz visiem 100!
Izskrienu no dzeršanas punkta nedaudz svaigāks un gatavs 20km finiša taisnei. Ar jau kokainajām kājām izdodas uzņemt vēlamo tempu un sāku bizot. Skrienot sāku prātot, kādā pozīcijā esmu. Pilnīgi sajucis.
Noskan telefons – ziņa no sievas: “Provizoriski esi 12.ais. Dod virsū, Mīļais! Tu vari!”. Šis sapurināja un jau pēc maza mirkļa pļavā pamanu skrējēju. Dažu minūšu laikā esmu viņu nomedījis.
Atkal noskan telefons un ziņa no sievas “11ais! Aiziet!!”
Šķiet, zinu, kurš ir nākamais. Turpinu medīt. Līdz finišam palicis nedaudz. Trase ved gar Gaujas krastu un katrā taisnajā posmā ceru tālumā pamanīt kādu skrējēju. Neviena nav.
Pamanu pēdējo dzeršanas punktu. Ūdeni nevajag. Bļauju: “cik tālu ir kāds man priekšā?”. Nesadzirdu atbildi un tas jau vairs nav svarīgi. Turpat, simts metrus priekšā, pamanu skrējēju.
Viņš, šķiet, skrien stabili, bet es tomēr lēnām tuvojos. Tad pirms maza uzkalniņa pamanu, ka viņš strauji samazina ātrumu un sāk lēnām kāpt. Sapratu, ka esmu svaigāks un jāizmanto iespēja. Tā arī daru. Pasveicinu un mēģināju pēc iespējas ātrāk atrauties.
Arī man pēc katra kalniņa sāk gribēties nedaudz pastaigāt, bet visu laiku atceros, cik daudz jau esmu noskrējis un apdzinis – tagad nedrīkst to visu pazaudēt.
Skaitu līdzi katru pieveikto kilometru un beidzot pamanu Siguldas kalnu. Tur uz trepēm gara Zaķu rinda. Pieskrienu pie trepēm un, cik spēju, lavos garām. Visi man ar mugurām un neviens manu steigu nemana. Izcīnos līdz augšai un meklēju, kur mans finišs. Te pēkšņi dzirdu “Vilks! Vilks!”. Kāds mani parauj aiz rokas un iestumj citā finiša koridorā. Ieraugu mūsu smaidīgo Burkānciems&Co komandas vadītāju un garu Arti Ločmeli , kurš, kā viens no trases radītājiem, sagaida katru finišētāju.
Viss! 83 km, 8 stundas un 33 minūtes. Vēl pēdējais krampis, tieši šķērsojot finiša līniju, kurš izbojāja manu finiša bildi, un tad jau medaļa, apsveikumi un auksts Valmiermuižas alus rokās.
Un te arī mana ģimene – kvēlākie atbalstītāji un spēka avots. Sieva skaļi apstiprina to, par ko biju visu šo dienu cīnījies: “DESMITAIS!”
